Laboratorijas palīgmateriāli ir visdažādākie veidi, un neviens materiāls nevar izpildīt visas eksperimentālās prasības. Tātad, vai jūs zināt, kādus materiālus parasti izmanto plastmasas palīgmateriālos? Un kādas ir atšķirības to fizikālajās un ķīmiskajās īpašībās? Tagad mēs atbildēsim uz šiem jautājumiem pa vienam zemāk.

PP (polipropilēns)

Polipropilēns, saīsināts kā PP, ir polimērs, kas veidots, pievienojot propilēna polimerizāciju. Parasti tas ir caurspīdīgs, bezkrāsains ciets, bez smaržas un netoksisks. Tam ir laba temperatūras stabilitāte, un tā var tikt sterilizēta augstā temperatūrā un spiediens 121 ° C. Tomēr tas kļūst trausls zemā temperatūrā (zem 4 ° C) un ir nosliece uz plaisāšanu vai plīsumu, kad tas nokrīt no augstuma.

Polipropilēnam (PP) ir lieliskas mehāniskās īpašības un ķīmiskā izturība. Tas var izturēt koroziju no skābēm, bāzēm, sāls šķīdumiem un dažādiem organiskiem šķīdinātājiem temperatūrā zem 80 ° C. Salīdzinot ar polietilēnu (PE), PP piedāvā labāku stīvumu, izturību un karstuma izturību. Tāpēc, ja palīgmateriāliem nepieciešama gaismas pārnešana vai ērta novērošana, kā arī lielāka spiedes stiprība vai izturība pret temperatūru, var izvēlēties PP materiālus.

Palīgmateriāli, piemēram, centrifūgas caurules, PCR caurules, PCR 96 iedobju plāksnes, reaģentu pudeles, uzglabāšanas caurules un pipetes uzgaļi, ir izgatavoti no polipropilēna kā izejviela.

PS (polistirols)

Polistirols (PS), kas sintezēts ar stirola monomēru radikālu polimerizāciju, ir bezkrāsains un caurspīdīgs termoplastisks ar vieglu caurlaidību līdz 90%. PS uzrāda lielisku stingrību, nenozīmību un izmēru stabilitāti, un tai ir laba ķīmiska izturība pret ūdens šķīdumiem, bet slikta izturība pret šķīdinātājiem. PS produkti ir samērā trausli istabas temperatūrā un, kad tie ir nokrituši, ir pakļauti plaisāšanai vai plaisāšanai. Maksimālā darba temperatūra nedrīkst pārsniegt 80 ° C, un tai nevar veikt sterilizāciju augstā temperatūrā un spiedienam 121 ° C. Tā vietā var izvēlēties elektronu staru sterilizāciju vai ķīmisku sterilizāciju.

Ar enzīmu marķētām plāksnēm, šūnu kultūras palīgmateriāliem un seruma pipetes ir izgatavotas no polistirola (PS) kā to izejvielu.

PE (polietilēns)

Polietilēns, saīsināts kā PE, ir termoplastisks sveķi, kas iegūti, izmantojot etilēna monomēru polimerizāciju. Tas ir bez smaržas, netoksisks un tam ir vaskaina sajūta. PE ir lieliska pretestības zemas temperatūras rezistence (ar minimālo izmantojamo temperatūru no -100 līdz -70 ° C). Tas kļūst mīksts augstā temperatūrā un ir necaurspīdīgs.

Tāpat kā cits poliolefīns, polietilēns ir ķīmiski inerts materiāls ar labu ķīmisku stabilitāti. Sakarā ar oglekļa-oglekļa vienas saites polimēra molekulās tas var pretoties vairuma skābju un bāzu erozijai (izņemot skābes ar oksidējošām īpašībām) un nereaģē ar acetonu, etiķskābi, sālsskābi utt. Tomēr ilgstošs saskare ar spēcīgiem oksidētājiem var izraisīt to oksidēšanu un kļūt par trauslu.

Reaģentu pudeles, pipetes, mazgāšanas pudeles un citi palīgmateriāli parasti ir izgatavoti no polietilēna (PE) materiāla.

PC (polikarbonāts)

Polikarbonāts, kas pazīstams arī kā PC plastmasa, ir polimērs ar karbonātu grupām tās molekulārajā ķēdē. Tas uzrāda labu izturību un stingrību, padarot to izturīgu pret laušanos. Turklāt tam piemīt karstuma pretestība un izturība pret starojumu, kas atbilst prasībām attiecībā uz augstas temperatūras, augstspiediena sterilizāciju un augstas enerģijas starojuma apstrādi biomedicīnas laukā.

Polikarbonāts ir izturīgs pret vājām skābēm, vājām bāzēm un neitrālām eļļām. Tomēr tas nav izturīgs pret ultravioleto gaismu un spēcīgajām bāzēm.

Saldēšanas kastes, dažas magnētisko maisītāju stieņu piedurknes un Erlenmeyer kolbas ir izgatavotas no polikarbonāta (PC) materiāla.

Iepriekš minētais aprakstīts vairāki parastie materiāli, ko izmanto laboratorijas palīgmateriāliem. Parasti šos materiālus var izvēlēties bez īpašām prasībām. Ja eksperimentam ir īpašas prasības, var apsvērt iespēju izvēlēties materiālus, kas atbilst prasībām, vai modificēt esošos materiālus, lai sasniegtu vēlamās īpašības.